Flickr
No 11. līdz 13. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas kultūras mantojuma dienas, kurām biedrība “Upmales mantinieki” bija pieteikusi 243 gadus seno Gricgales baznīcu-skolu Pilskalnes pagastā. 11. septembrī Gricgalē notika Eiropas kultūras mantojuma dienām veltīts pasākums.
Tāpat kā katru gadu, arī 2026. gada septembrī Eiropas Kultūras konvencijas parakstītājvalstis piedalījās Eiropas kultūras mantojuma dienās. Šis ir Eiropas Padomes un Eiropas Komisijas kopīgi organizēts pasākums, kurā tiek izrādītas jaunas kultūras vērtības un atvērtas sabiedrībai parasti slēgtas vēsturiskas ēkas. Katru gadu Eiropas kultūras mantojuma dienas tiek veltītas konkrētai tēmai, un 2026. gadā visas valstis vienojošā tēma ir kultūras mantojuma apdraudējums. Latvijā tā ir definēta kā “Kultūras mantojums: krīzes un risinājumi”, aicinot pievērst uzmanību gan riskiem, kas apdraud mantojuma saglabāšanu, gan sabiedrības iespējām šos riskus mazināt. Tas arī bija viens no impulsiem, kāpēc biedrība “Upmales mantinieki” 243 gadus seno Gricgales baznīcu-skolu pieteica kā Eiropas kultūras mantojuma dienām Latvijā kā 2026. gada objektu Pilskalnes pagastā.
Pasākums notiek septembrī, tādēļ sakrīt ar Dzejas dienām Latvijā. Kā nu bez dzejas, bez literatūras Pilskalnē un Gricgales (Medņu) krogā? Lai tādā mazā pagastā aptvertu visus lielos notikumus un godinātu dižus literātus, rīta cēlienu 11. septembrī vadījām Gricgales (Medņu) krogā – 2021. gada un šī gada kultūras mantojuma dienu objektā. Gricgales (Medņu) kroga ēka šovasar vada savu 195. vasaru.
Rīta sarunu ciklā runājām par to, no kurienes nākam, ko Gricgale mums devusi un vai vajag šo vietu saglabāt. Kā mēs šo vietu varam attīstīt un kā saglabāsim turpmāk? Klātesošie cilvēki vienojās, ka Gricgale kā vieta mums vajadzīga, tādēļ tai jāpalīdz būt un pastāvēt, lai mēs šeit visi kopā justos labi un tai piederīgi.
Atcerējāmies ne tikai iepriekš minētos Gricgales skolas skolotājus, bet īpaši 1949. gada 25. martā represēto skolotāju Annu Maļinovsku. Viņu savā stāstījumā pieminēja mūsu īpašā viešņa ‒ 1947.gada Gricgales pamatskolas absolvente Ausma Burjāne (dzim. Dārziņa). Pieminējām Gricgales skolas absolventes, tostarp kroga bijušo saimnieci, rakstnieci, novadpētnieci, publicisti Lūciju Ķuzāni (1927-2025), dzejnieci Veltu Kaltiņu (1931-2025), dzejnieci Līviju Dzelmi (dzim. Ausma Zalviņa, 1927-2010).
Atcerējāmies un lasījām fragmentus no literāta Jāņa Vainovska (1887-1969) darbiem, kurš pirmo izglītību ieguvis Gricgales skolā. Tāpat runājām par Gricgales skolas skolotāja Rāviņa dēlu Oskaru Rāviņu (1862-1929), jauno “Pēterburgas Avīžu” izdevēju (1901-1906), Trīs zvaigžņu ordeņa kavalieri (1927), viņa vadītā laikraksta nopelnies ceļā uz Latvijas valsts tapšanu.
Dienas otrā daļa risinājās Gricgales baznīcas – skolas ēkā. Mūsu mērķis bija sabiedrībai palīdzēt ieraudzīt senās ēkas mūžības vērtības. Parādīt, ka tā lūdz šodienas cilvēku palīdzību saglabāt, saglābt, dot jaunu elpu nākotnei. Gricgales luterāņu draudze pastāvējusi vairāk nekā 250 gadus, nepārtraucot savu esību: cauri kariem, okupācijām, atmodai, saglabājot savu baznīcu. Arī ēkas skolas daļa renovējama, ceļama, pielāgojama jaunām funkcijām, sabiedrībai izmantojama. Saglabājot nākotnei Gricgales kā vietas vārdu, svarīgi šo celtni glābt, renovēt, dot jaunu veidolu.
Gricgales muižas īpašnieks kapteinis Kristops Reinholds von Korfs (Christoph Reinhold von Korff, 1720-1790, viens no Kurzemes baronu Korfu dzimtas zara) 1783. gadā Gricgales baznīcas-skolas ēku cēla zem viena jumta šīs muižas zemniekiem, viņu bērniem un mūžībai. Neretas baznīcu no Gricgales muižas šķīra turpat 17 km attālums. Muižas ļaudīm bija neērti un apgrūtinoši apmeklēt dievkalpojumus, tādēļ Gricgales muižas barons K. R. Fon Korfs kristīgās ticības un ļaužu izglītošanas mērķim izplānoja jauno būvi. Tā tika atvērta viena no deviņām pirmajām skolām zemnieku bērniem Kurzemē 18.gadsimtā.
Pasākumu Gricgales baznīcā ievadīja svētbrīdis, kurā klātesošos uzrunāja Lutera Akadēmijas mācībspēks Dr.theol. Uģis Sildegs. Viņš atzīmēja, ka tā nav tikai ēka, bet arī šīs vietas vēstures grāmata, kura glabā cilvēku likteņus un viņu dzīves stāstus. Uģis Sildegs norādīja, ka vēsturē vienmēr bijuši un būs gan krituma, gan kāpuma brīži. Gricgales baznīcas-skolas ēkai iepriekšējie gadi bijuši krituma gadi. Tagad mums pragmatiski jālemj, ko darīt tālāk – ļaut sabrukt, zust vai palīdzēt celties?
Uģis Sildegs lietišķi, korekti vadīja pēcpusdienas diskusiju, kurā meklējām atbildes uz jautājumu: vai vajag glābt, saglabāt? Diskusijā piedalījās mākslas vēsturniece Rūta Kaminska, kura lietišķi iezīmēja ēkas, baznīcas telpas, iekārtojuma māksliniecisko un vēsturisko vērtību, nozīmi. Mākslas zinātniece atzīmēja arī to neatgriezenisko vērtību zudumu, kuras Gricgalē aizgājušas bojā cilvēku nezināšanas, izpratnes trūkuma vai bezdarbības dēļ, tā neatgriezeniski zūdot arī vērtīgām lappusēm Kurzemes hercogistes un Latvijas vēsturē.
Biedrības “Sēļu klubs” vadītāja Ilma Svilāne dalījās pieredzē par Lielzalves muižas glābšanas un saglabāšanas pasākumiem, gaitu. Klātesošs bija arī Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums, uzklausot dalībnieku viedokļus. Pieredzē dzimtai piederošo seno ēku saglabāšanā dalījās Vecmēmeles dzirnavu saimnieks Arnolds Veinbergs.
Atrašanās senajā ēkā raisīja jaunas atmiņas Ausmai Burjānei, kuras viņa izteica klātesošajiem. Burjānes kundze apskatīja baznīcā izvietoto seno Gricgales skolas un baznīcas fotoizstādi, vairākās skolas fotogrāfijās atpazīstot sevi un klases biedrus. Par Gricgali kā savulaik rosīgu muižas, vēlāk pagasta centru, pēc tam apdzīvotu vietu atmiņās dalījās arī citi pasākuma dalībnieki, atceroties, ka šī bijusi arī rosīga kultūrvieta kā Latvijas brīvvalsts, tā padomju okupācijas gados.
Izkristalizējās atziņa: vajag saglabāt, atjaunot. Diena noslēdzās ar skaistu Arņa Čakstiņa (ģitāra un balss) koncertu baznīcā. Vakara krēsla, sveču gaisma senajā baznīciņā veidoja īpaši svinīgu noskaņu un klātesošo kopības sajūtu.
