Flickr
10. janvārī Aizkraukles pagasta kultūras namā notika konference “Aizkraukles māju sajūta x Stučkas arhitektūras mantojums”. Datums tika izvēlēts par godu pilsētas dzimšanas dienai, kas šogad sev līdzi atnesa īpaši aukstus un sniegotus laika apstākļus. Lai konferences lekcijas varētu noklausīties arī tie, kuri nevarēja atbraukt un piedalīties pasākumā klātienē, pilns pasākuma video ieraksts skatāms Aizkraukles novada YouTube kanālā.
Ar skatu vēsturē un nākotnē
Konferenci organizēja Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu. Pasākuma mērķis bija paraudzīties vēsturē, lai izprastu Stučkas, tagad Aizkraukles, pilsētplānošanas principus, kā arī mēģināt ieskatīties nākotnē – ieskicējot idejas pilsētas attīstībai.
Pirmās mājas ‒ ar skatu uz Daugavu
Ar izsmeļošu pētījumu par Stučkas pilsētas būvniecības posmiem iepazīstināja ilggadējā Aizkraukles (Stučkas) rajona arhitekte, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Telpiskās plānošanas un zemes pārvaldības departamenta projektu koordinatore Ilma Valdmane. Sākotnēji būvēta kā pilsētciemats, Aizkraukles pilsēta attīstījās negaidīti strauji, pieprasot arvien vairāk dzīvojamās platības. Pirmās mājas būvētas ar skatu uz Daugavu, ļoti ainaviskā vietā, bet Lāčplēša ielas rajona apbūve veidota blakus mežam – ar pastaigu vietām un skatu uz zaļām teritorijām. Tā kā viss pilsētas plānojums netika veidots vienā laikā, bet posmos, tad visas svarīgās sabiedriskās celtnes neatrodas pilsētas centrā.
“Jauno pilsētu” fenomens
Konferences pirmajā daļā arhitektūras doktors, Rīgas Tehniskās universitātes profesore, vadošā pētniece Sandra Treija iepazīstināja ar “jauno pilsētu” fenomenu – apdzīvotām vietām, kas radušās 1960.‒1980. gadu periodā saistībā ar lielu rūpniecisku objektu attīstību. Katra no šīm vietām mūsdienās meklē savu attīstības stratēģiju, pielāgojot infrastruktūru iedzīvotāju vajadzībām un piesaistot tūristus ar savu īpašo stāstu.
Dažādas pārbūves iespējas
Konferences pirmās daļas noslēdzošajā lekcijā arhitekte, urbāniste un fotogrāfe Oga Trebuhina ieskicēja ainu par to, cik lielu atkritumu daudzumu rada veco māju nojaukšana. Domājot par pilsētu, vienmēr izdevīgāk un videi draudzīgāk ir atjaunot, siltināt, pārbūvēt ēkas, nevis nojaukt un celt no jauna. Padomju laikos celtajām blokmājām ir dažādas pārbūves iespējas, kas tām piešķir papildu dzīvojamo platību, padara modernākas un patīkamākas gan estētiskā, gan praktiskā nozīmē. Konferencē izskanēja doma, ka ir nepieciešams izstrādāt vairākus konkrētus pārbūves projektus kā piedāvājumus iedzīvotājiem, lai papildus vienkāršam siltināšanas projektam iedzīvotājiems būtu iespējams izvēlēties arī citus, plašākus un interesantākus ēkas atjaunošanas projektus.
Blokmājas arī Japānā
Otro konferences daļu atklāja laikmetīgā izšuvuma dizainere un kultūras mantojuma speciāliste Elīza Māra Kamradze-Tūtere ar lekciju “Sajusties kā mājās otrā pasaules malā: no mikrorajona līdz japāņu danchi". Māksliniecei ir ļoti būtiska māju sajūta, ko rada pierastais Rīgas mikrorajons. Viņai bija interesanti meklēt kopīgo un atšķirīgo līdzīgos blokmāju rajonos, ko ieviesa arī Japānā, nedaudz uzlabojot un pielāgojot pēc Padomju Savienības būvprojektu parauga. Ko varam mācīties no japāņu dzīves stila – veidot vienotu dizainu pagalmos un kāpņutelpās, izstrādāt glītas norādes, ziņojumu stendus, nepārvērst balkonus un lodžijas par noliktavām, izmantot katru mazo dzīvesvietas kvadrātcentimetru glīti un racionāli. Domājot par māju sajūtu pilsētā, noteikti nevajadzētu plānot tikai ērtumu, bet arī par estētisko pusi – nelieli uzlabojumi, sakārtota un glīta vide ne tikai uzlabo visiem iedzīvotājiem omu, bet arī rada lepnumu par savu pilsētu un pašu iedzīvotāju pašvērtību. Iespēja lepoties ar savu pilsētu un rādīt viesiem to kā piemēru dažādās jomās – vai tas nav brīnišķīgs pienesums ikdienas dzīvei? Par to noteikti ir vērts padomāt, kaut vai pārkrāsojot kāpņutelpas sienas vai soliņu pie mājas.
Mākslas darbi pilsētvidē
Tēlniece Inese Valtere lika aizdomāties par to, cik lielu ietekmi uz vidi un cilvēku sajūtām rada publiski pieejami mākslas darbi – skulptūras, sienu gleznojumi, interaktīvi objekti. Pārdomāti plānojot pilsētvides objektus Aizkrauklē, vidi būtu iespējams attīstīt mājīgāku un patīkamāku kā vietējiem iedzīvotājiem, tā viesiem, reizē veidojot arī pilsētas identitāti un izstāstot tās stāstu.
Vide un dizains
Konferenci noslēdza arhitekts, mākslas un arhitektūras pētnieks Gustavs Grasis ar lekciju par vidi un dizainu 20. gs. 70. un 80. gadu padomju Latvijā. Lektoru interesē individuāli un neparasti arhitektūras projekti, kas tapuši padomju laikā, kā arī tēlniecības objekti, kas bieži palikuši anonīmi. Meklējot autorību un šķetinot konkrēto vietu stāstu, iespējams labāk izprast tā laika ēku būvniecības un vides plānojuma īpatnības.
Izšuj māju fotogrāfijas
Par godu dzimšanas dienai nedēļas laikā notika arī citi pasākumi. Pieaicinātie speciālisti vadīja darbnīcas skolēnu auditorijai, kurās tapa jaunas idejas pilsētas labiekārtošanai. Bērni no plastilīna veidoja skulptūras tēlnieces Ineses Valteres vadībā, kopā ar arhitekti Olgu Trebuhinu radīja idejas pilsētas arhitektūras pārveidei, kopā ar mākslinieci Elīzu Māru izšuva savu māju fotogrāfijas ar pērlītēm. Brīnišķīgi murāļu jeb māju sienu apgleznojumu piedāvājumi tapa darbnīcā, ko vadīja Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja direktore Dzintra Cepure un mākslinieks Armands Kanaviņš.
Mīlīgās un nemīlīgās vietas
Vecāko klašu skolēni kopā ar arhitektūras pētnieku Gustavu Grasi izvērtēja Aizkraukles mājīgākās un nemājīgākās vietas, domājot par galvenajām pazīmēm, kas ļauj par to spriest – drošības sajūta, estētiskums, apgaismojums, arhitektūra. Kā mājīgākās un jaukākās vietas tika minēta promenāde, taka gar Daugavu, muzejs “Kalna Ziedos”, pludmale pie “Kapteiņa krodziņa”, bet kā nemīlīgākās – rajons pie Aizkraukles autoostas, Rūpniecības ielas rajons un bijusī sākumskola.
Radīt mājīguma sajūtu
Mūsdienās Aizkraukle ir sakārtota un labi organizēta, neliela pilsēta, kurā gandrīz katru vietu var aizsniegt 15 minūšu pastaigas laikā. Varbūt mazliet pietrūkst centra sajūtas, lai gan pie pašvaldības ēkas ir plašs laukums. Iespējams, šis laukums nerada mājīguma sajūtu, ko varētu sniegt piemēroti, interaktīvi vides objekti, pulcēšanās vieta ar soliņiem, saulessargi ar galdiņiem. Tā būtu vide, kas aicina – “Piesēdi, papļāpā, priecājies par strūklaku un puķu dobēm!”. Kultūras centrs atrodas pašā pilsētas sākumā, savukārt muzejs ‒ otrā malā. Teritorijā ap dīķi bieži uzturas cilvēki, kas lieto alkoholu, līdz ar to šī zona nerada drošu un patīkamu sajūtu. Varbūt pilsētas mājīguma sajūtu ir iespējams veicināt, uzklausot iedzīvotāju ieteikumus, veidojot kopīgas sapulces un realizējot mazus, bet pārdomātus projektus.
