“Viņu dvēseles ir atgriezušās mājās,” bez vārdiem teic Latvijas laukakmeņi, kas kļuvuši par piemiņas zīmēm tiem, kuri ar sapni par dzimteni pagalvī palika svešā zemē. Vakar, 14. jūnijā, tāpat kā cituviet Latvijā un Aizkraukles novadā, arī Koknesē un Bebros pie represijās cietušajiem veltītajiem pieminekļiem kopīgi nodziedātā tautas lūgšana, noliktie ziedi un iedegtās sveču liesmiņas apliecināja – atmiņām nav noilguma. 1941. gada 14. jūnija cirstās brūces nesadzīst tautas brīvības kokā.
To atceres brīdī Koknesē pie piemiņas akmens atkal no jauna sajuta arī viņi – Sibīrijas bērni – Kokneses politiski represēto nodaļas biedri, kuriem bērnība pagāja bez Latvijas saules. Tālumā no savām mājām ir arī ukraiņu bērni, kuri ar savām ģimenēm tagad mīt Vecbebros un arī piedalījās atceres brīdī Koknesē.
Kokneses kultūras centra direktore Inguna Strazdiņa sacīja: “Vairāk nekā 15 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju 1941. gada 14. jūnijā lopu vagonos sākās moku ceļš uz Sibīriju. Arī koknesiešiem, kuru vārdi tagad lasāmi pagājušajā gadā uzstādītajās piemiņas plāksnēs pie pieminekļa. Mēs ticam, ka viņu dvēseles ir pārnākušas mājās. Bet mums vienmēr būs jādomā, kā šis nežēlīgais laiks iznīdēja to, kas varēja būt, kam bija jābūt – nepiepildītas mīlestības, neuzartus laukus, visu, ko varēja dot mūsu talantīgie cilvēki – neuzrakstītas grāmatas, dzeju, mūziku, to visu atņēma padomju totalitārais režīms.”
Kokneses apvienības pārvaldes vadītājs Ilmārs Klaužs, uzrunājot klātesošos, uzsvēra: “Pagājis 81 gads kopš un atkal vēsture atkārtojas – nežēlīgs agresors cenšas sagraut drosmīgas un neatkarīgas valsts neatkarību, bet Ukrainas iedzīvotāji tiek deportēti uz Krievijas nomalēm. Būsim stipri un palīdzēsim Ukrainas tautai nosargāt savu brīvību.”
Skanot kapelas “Aizezeres muzikanti” dziesmai “Es vēlos mājās pārnākt” un debesīm raudot lietus lāsēs, piemiņas akmeni sasildīja koknesiešu un bebrēniešu noliktie ziedi.
Pasākuma turpinājumā Kokneses kultūras centrā ukraiņu bērni kopā ar savu skolotāju Olgu Marinku Siromiatnikovu saviļņoja ar priekšnesumu programmu, kuru bērni ar lielu centību bija gatavojuši šīs dienas atcerei. “Mēs gribam jums pateikt paldies par silto uzņemšanu un cilvēcību. Mūsu tautām ir tik daudz kopīga. Šodien mēs vēlamies jums dāvāt daļiņu no sava sirds siltuma,” nelielā koncerta sākumā sacīja skolotāja Olga, bet bērni no skatuves devās pie skatītājiem, lai katram uzdāvinātu pašu rokām veidotas sirsniņas, kuram viena puse bija izkrāsota Latvijas, otra – Ukrainas karoga krāsās. “Mēs vēlam gaišas debesis, mieru uz zemes, mieru dvēselē un ticību labajam!” – tik sirsnīgs vēlējums rotāja bērnu dāvātās sirsniņas.
Talantīgie ukraiņu bērni, kuri piedzīvojuši kara šausmas, viena no dziesmām izteica viskarstāko vēlēšanos: “Pieaugušie, atceliet karu! Atdodiet mums mūsu bērnību!” Aug Ukrainas jaunā paaudze, bet viņu drosmīgie tēvi cīnās par savu un mūsu brīvību.
Vēl ar krāšņām čigānu dejām atceres brīža dalībniekus priecēja radošās apvienības “Zeltenes” dejotājas no Iršiem un kapelas “Aizezeres muzikanti” skaistās dziesmas par mūsu tēvzemi.